Aizraujošie pārvadājumi
Džosē Astete Torres katru dienu ar savu Volvo FH brauc augstu kalnos apmēram 5 000 metru virs jūras līmeņa, lai pārvadātu cinka rūdas kravas kalnu rajonos Peru centrālajā daļā. Laipni lūdzam ceļojumā, kura laikā būs iespējams pārbaudīt arī cilvēku un tehnikas izturības robežu.
I
r agrs rīts, un no Klusā okeāna puses atnākušie mākoņi kā vienmēr apskāvuši Peru galvaspilsētu Limu. Automobilis stāv nožogotā garāžā blakus Limas rūpnieciskajai ostai. Automobiļa kravas nodalījums ir tukšs, bet tvertne pilna ar degvielu. No rīta vēl visapkārt ir kluss, lai gan arvien pieaugošais troksnis no pilsētas puses jau brīdina, ka drīz arī šeit aina būs pavisam citādāka.
Džosē Astete Torres strādā par kravas automobiļa vadītāju Simsa kompānijā, kas jau aptuveni 65 gadus ir svina un cinka ieguves vadošā kompānija Peru. Kompānija katru gadu pārvadā aptuveni 65 tūkstošus tonnu minerāļu, ko ar kuģiem turpmāk nogādā uz citām valstīm visā pasaulē.
Garāžā sākas katra Džosē darba diena. Katru otro dienu viņš uzsāk darbu savā dzeltenzeltainās krāsas Volvo FH12 kravas automobilī, lai visas dienas garumā pārvadātu cinka koncentrāta kravas - attīrītu cinka rūdu, ko iegūst kompānijas minerāļu raktuvēs San Ignacio, vairāk kā 300 kilometru attālumā no šejienes, valsts vidienē. Vai precīzāk - valsts augstākajā un kalnainākajā daļā. Tāpēc, lai aizbrauktu pēc minerāļu kravas, jābrauc augstu kalnos aptuveni 5 000 metrus virs jūras līmeņa. Viņam jāšķērso Andu kalnu grēdas virsotne, trīs klimatiskās zonas, turklāt ar pilnībā piekrauto kravas automobili nākas braukt arī haotiskas satiksmes apstākļos. Tikai pēc tam tiek iekrauta krava un veikts atpakaļceļš.
Viss minētais attālums jānobrauc dažu stundu laikā. Šāds brauciens sāksies tūlīt pēc izbraukšanas no garāžas. Džosē nākas braukt pa noslogotiem ceļiem. Bieži nākas piebremzēt, lai šķērsotu pēkšņas grambas vai palaistu citus autovadītājus, kas arī izmanto šo pašu ceļu rīta satiksmes maksimumstundā.
„Haotiskā satiksme un ,īpaši autobusi, rada lielākās grūtības manā ikdienas darbā,” viņš saka un norāda uz baltu autobusu, uz kura pakāpieniem atvērtajās durvju ailēs sakāpuši daudzi pasažieri un kas pēkšņi lielā ātrumā izbrauc priekšā mūsu ceļa joslā metra attālumā no Volvo kravas automobiļa masīvā bampera.
„Daudziem no šādiem vadītājiem nekad nav bijusi autovadītāja apliecība, viņi vienmēr steidzas, un pirms manevru veikšanas viņi neaizraujas ar tādu greznību kā pagiezienu rādītāju ieslēgšanu. Mēs parasti plānojam savus reisus tā, lai brauktu aiz šādiem autobusiem. Tā ir daudz drošāk, nevis gadīties viņu ceļā, kad tie devušies pasažieru „medībās”.”
Pēc stundas kopš brauciena uzsākšanas mēs šķērsojam Limas pilsētas robežu. Līdzko trokšņainā metropole palikusi aiz muguras, gaiss kļūst tīrāks. Debesīs parādās saule. Ceļa kāpuma leņķis nepārtraukti palielinās - automobilis tuvojas mītiskajām Andu kalnu grēdām.
Es varu sekot gadsimtiem vecajam Inku tradīciju mantojumam, raugoties lauku iedzīvotāju košajos apģērbos, gar kalniem līkumotajās lauksaimniecības terasēs un līkumoto ciemu nosaukumos. Šeit, pašā Dienvidamerikas sirdī, Inku indiāņi savulaik izveidoja attīstītu civilizāciju jau ilgi pirms spāņu un portugāļu ieceļotāju ierašanās šajā reģionā no Eiropas.
Kad mēs esam sasnieguši nepārtrauktā kalnu ceļa pusceļu, aptuveni 3 000 metrus virs jūras līmeņa gaiss pēkšņi kļūst jūtami retinātāks. Katra kustība prasa zināmu piepūli, katrs sirdspuksts atgādina par smagajiem apstākļiem aiz kabīnes logiem.
Mums pa priekšu braucošais nokalpojušais un vecais Volvo N7 automobilis uzskatāmi norāda, cik grūti šeit veikt kravu pārvadājumus. Automobilis ar grūtībām lēnām pārvar ceļa kāpumu, motors skaļi rēc pilnas jaudas režīmā - tas rada zināmu pieaugoša diskomforta sajūtu krūtīs.
Kad Džosē ar savu jauno FH12 pabrauc garām minētajam kravas automobilim, viņa sejā pavīd plats smaids.
„Es esmu šeit, lai darītu šo darbu! Es sāku strādāt tālajā 1975.gadā tieši par šāda modeļa autovadītāju. Kopš tā laika es esmu vadījis praktiski visus automobiļus, kādi šeit ir. Visus šos gadus es esmu izmisīgi cīnījies par katru kalniem atkaroto metru, reizēm tik tikko virzoties uz priekšu. Tagad daudz ātrāk iespējams braukt gan kalnup, gan lejup. Komforta līmeni nemaz nevar salīdzināt,” viņš nosaka un sāk uzskaitīt uz pirkstiem:
„Balstiekārta, stūres pastiprinātājs, vadītāja sēdeklis, guļvieta... Jaunā Volvo kravas automobiļa vadīšana ir patiesa bauda.”
Pēc iepriekšējo priekšrocību uzskaitījuma viņš norāda, ka svarīgie un daudzpusīgie uzlabojumi komforta sfērā kļūst maznozīmīgi salīdzinājumā ar citu Volvo priekšrocību ikdienas darbu veikšanā. Džosē kravas automobilis ir aprīkots ar Volvo jaudīgo VEB motora bremzi, kas ļāvusi palielināt ātrumu un drošību, braucot lejup pa stāvajām Andu kalnu nogāzēm, tādā veidā par ceturto daļu samazinot reisa ilgumu.
Pateicoties motora bremzei, 12, 13 stundu ilgu reisu šādos kalnainos ceļa apstākļos iespējams samazināt līdz desmit stundām, turklāt drošos un komfortablos apstākļos. Par pēdējo faktoru nozīmīgumu liecina viņa balss intonācija.
„Es ietaupu laiku, ko pēc tam varu izmantot papildus atpūtai un izklaidei. Arvien biežāk tiek veiktas darba drošības pārbaudes. Rezultātā autovadīšana kļuvusi drošāka. Papildus esmu mazāk pakļauts zādzībām un marodierismam uz ceļa. Pēcpusdienās aplaupīšana ir viena no galvenajām problēmām. Tas rada īpašu stresu un spiedienu pakrūtē. Tagad es spēju nokļūt līdz labiekārtotajām autostāvvietām jau pirms saulrieta.”
Beidzot esam sasnieguši kalnu virsotni. Dzēlīgs, auksts vējš apstiprina, ka vairs neatrodamies Limas mitrajā piekrastes klimata joslā. Liela izmēra ceļa zīme nostāda mūs fakta priekšā: 4 818 metru augstums virs jūras līmeņa sasniegts tikai pēc četru stundu brauciena!
Šeit, kalnu grēdas otrajā pusē, Džosē automobili pagriež uz austrumiem uz džungļu pusi, kur izvietojušās Simsa kompānijas cinka kalnraktuves. Viņš pasmejas, kad izlaiž mani ceļmalā, kur es bāls stāvu, ar lūpām drudžaini tverot gaisu.
„Atvaino!” viņš nosaka, „Pret kalnu slimību ir tikai viens pretlīdzeklis: kokas tēja un ilgstoša atpūta!” ■
Fakti: kompānija Simsa
■ Kalnrūpniecības kompānija ar biroju Limā, Peru. Specializējusies cinka un svina ieguvē.
■ Pēdējos 35 gados tā galvenokārt izmanto San Vicente kalnraktuves, kas atrodas 300 kilometru attālumā no Limas.
■ Iegūst 62 tūkstošus tonnu cinka un 3 tūkstošus tonnu svina gadā. Lielāko daļu eksportē uz citām valstīm.
■ Kompānijas autoparkā ietilpst 31 kravas automobilis un 20 vilcēji, ko izmanto virszemes pārvadājumiem, un 11 pašizgāzēji, ko izmanto tikai kalnraktuvēs. 12 no vilcējiem ir Volvo FH modeļi. Kalnraktuvē izmanto tikai Volvo FM automobiļus.
■ Visiem kravas automobiļiem noslēgti servisa līgumi.